Kāpēc ciešanas nepazūd, kad mēs visu saprotam
Psihoterapijā cilvēki bieži jautā, kāpēc ar izpratni par sevi nepietiek, lai ciešanas beigtos?
Patiesībā dziļa sevis izpratne neatrisina iekšējās pretrunas – tā tās atsedz. Un brīdī, kad tās kļūst redzamas, izvēle kļūst smagāka, nevis vieglāka.
Cilvēks nav vienkārši “labs” vai “slikts”. Mūs vada pretrunīgas vēlmes, vaina, lepnums, ilgas.
Un mēs spējam ļoti pārliecinoši sev ieskaidrot, kāpēc viss notiek tieši tā – katru dienu no jauna. Pat tad, ja tā nav patiesība.
Ciešanas nepazūd arī pēc apzināšanās, jo izpratne bez atbildības viegli pārvēršas riņķojošās domās.
Tad sāpes pamazām kļūst par identitāti, nevis par kustību vai pārmaiņām ikdienas dzīvē.
Cilvēki nereti izvēlas ciešanas brīvības vietā.
Ciešanas ir pazīstamas, morāli “pareizas”, pat savādi mierinošas.
Brīvība savukārt prasa rīcību – bez attaisnojumiem un bez garantijām.
Līdz ar to pārmērīga un mokoša vainas izjūta var aizstāt spēju rīkoties, apzināšanās var aizstāt impulsu veikt reālas pārmaiņas, bet pašizziņa – drosmi, kas šo impulsu iedarbina.
Un iekšējais dialogs var turpināties gadiem, kamēr reālas pārmaiņas tā arī nenotiek.
Nav gatavu risinājumu. Ir nepieciešama konfrontācija – ar savu izvairīšanos, racionalizācijām un slepeno vēlmi, lai mūs “izglābj”, ļaujot neko būtisku sevī nemainīt.
Tāpēc jautājums nav “kas es esmu?”, bet gan: no kādas atbildības es šodien izvairos savās izvēlēs, rīcībā, klusēšanā, kļūdās un atkārtojumos?
