Kāpēc partneris nevar būt terapeits, vecāks vai glābējs
Daudzi cilvēki uzskata, ka attiecību galvenais rādītājs ir jūtu stiprums. Ja mīlam viens otru pietiekami stipri, tad viss pārējais atrisināsies pats no sevis.
Tomēr psihoterapijas praksē bieži redzu ko citu. Attiecību kvalitāti daudz vairāk nosaka nevis tas, cik stipras ir jūtas, bet gan tas, kāda ir attiecību struktūra.
Un viena no biežākajām problēmām, kas ilgtermiņā grauj attiecības, ir asimetrija.
Kas ir asimetriskas attiecības?
Veselīgas romantiskas attiecības pēc būtības ir attiecības starp diviem pieaugušajiem. Tās balstās savstarpībā, cieņā un līdzvērtībā. Tas nenozīmē, ka abi vienmēr dod vienādi. Dzīvē ir periodi, kad viens partneris nes vairāk. Slimība, sēras, izdegšana, darba zaudējums, grūtniecība vai citi dzīves izaicinājumi var radīt situāciju, kur otram nepieciešams vairāk atbalsta.
Problēma sākas tad, kad šis līdzsvars ilgstoši neatgriežas. Kad viens cilvēks pastāvīgi dod, bet otrs galvenokārt saņem. Kad viens kļūst atbildīgs par attiecību uzturēšanu, bet otrs pakāpeniski sāk uztvert šo ieguldījumu kā pašsaprotamu.
Tieši tad veidojas asimetriskas attiecības.
Kā atpazīt asimetriskas attiecības?
Asimetrija ne vienmēr ir uzreiz pamanāma. Bieži vien tā attīstās pakāpeniski. Sākumā viens partneris kļūst nedaudz saprotošāks, pacietīgāks un vairāk pielāgojas. Tad viņš sāk uzņemties arvien vairāk emocionālās slodzes.
Pēc kāda laika viņš kļūst par:
attiecību glābēju;
konfliktu risinātāju;
emocionālo regulatoru;
pašvērtējuma uzturētāju;
cilvēku, kurš vienmēr saprot.
Savukārt otrs arvien biežāk nonāk pozīcijā, kur viņa vajadzības kļūst par attiecību galveno asi. Rezultātā viens partneris pastāvīgi pielāgojas, bet otrs pierod saņemt.
Partneris kā terapeits vai kā vecāks - tās ir biežākās asimetrijas formas partnerattiecībās.
Partneris nav terapeits
Viena no biežākajām asimetrijas formām ir partnera izmantošana terapeita vietā. Protams, tuvās attiecībās mēs dalāmies ar savām emocijām, grūtībām un ievainojamību, taču pastāv būtiska atšķirība starp dalīšanos un emocionālu atkarību.
Ja partneris kļūst par vienīgo cilvēku, kurš regulē mūsu trauksmi, dziedina bērnības traumas, uztur pašvērtējumu un palīdz izturēt ikdienu, attiecības sāk nest pārāk lielu slodzi.
Neviens partneris nespēj ilgtermiņā aizstāt psihoterapiju.
Partneris nav vecāks
Vēl viena izplatīta asimetrijas forma ir vecāka-bērna dinamika. Tā var izpausties dažādos veidos.
Viens partneris:
organizē ikdienu;
uzņemas atbildību par finansēm;
risina problēmas;
regulē emocijas;
pieņem lēmumus.
Savukārt otrs arvien biežāk ieņem atkarīgāku pozīciju. Šādās attiecībās bieži pazūd romantiskā pievilcība, jo ir grūti ilgtermiņā izjust kaisli pret cilvēku, par kuru vienlaikus jūtamies atbildīgi kā par bērnu.
Kāpēc cilvēki nonāk šādās attiecībās?
Bieži vien tas saistīts ar agrīnajām attiecību pieredzēm. Cilvēki, kuri bērnībā iemācījušies rūpēties par citu emocijām, nereti kļūst par “nesējiem” arī pieaugušo attiecībās. Savukārt cilvēki, kuri nav iemācījušies regulēt savas emocijas, var neapzināti meklēt partneri, kurš šo funkciju pārņems.
Neviena no pusēm parasti to nedara ļaunprātīgi, taču rezultāts bieži ir viens un tas pats - izsīkums.
Kas notiek ar attiecībām ilgtermiņā?
Sākumā asimetriskās attiecības var šķist ļoti ciešas - vienam ir sajūta, ka viņš ir vajadzīgs. Otram ir sajūta, ka beidzot ir atradis cilvēku, kurš viņu saprot.
Tomēr ilgtermiņā asimetrija rada arvien lielāku spriedzi.
Cilvēks, kurš ilgstoši nes attiecības, sāk justies:
noguris;
nenovērtēts;
vientuļš;
emocionāli izsmelts.
Nereti “nesējs” saka frāzes:
“Es vairs nevaru.”
“Es visu laiku visu velku viens.”
“Man vairs nav spēka.”
Interesanti, ka attiecības bieži nebeidzas tāpēc, ka pazūd mīlestība. Tās beidzas tāpēc, ka nesējam pazūd resursi.
Kā izskatās veselīgas attiecības?
Veselīgās attiecībās abi cilvēki drīkst būt gan stipri, gan ievainojami.
Abi reizēm balsta.
Abi reizēm tiek balstīti.
Abi uzņemas atbildību par savu emocionālo pasauli.
Abi spēj atzīt kļūdas.
Abi spēj rūpēties ne tikai par savām, bet arī par otra vajadzībām.
Savstarpīgums nenozīmē matemātisku vienādību. Tas nozīmē, ka attiecību slodze ilgtermiņā nepaliek uz viena cilvēka pleciem.
Noslēgumā
Viena no veselīgāko attiecību pazīmēm nav tas, ka partneri viens otram ir vajadzīgi. Tā ir spēja vienlaikus būt gan autonomiem, gan tuviem.
Mīlestība nav otra cilvēka izmantošana savu emocionālo vajadzību regulēšanai.
Partneris nav terapeits. Nav vecāks. Nav glābējs. Viņš ir līdzvērtīgs pieaugušais, ar kuru veidot attiecības, kurās abi cilvēki var gan dot, gan saņemt.
Jo romantiskas attiecības vislabāk plaukst nevis tad, kad viens nes otru, bet tad, kad abi iet blakus.
