Kāpēc pieauguši cilvēki uzvedas bērnišķīgi

Nereti psihoterapijā nonākošie cilvēki man vaicā: “Kā var būt, ka cilvēks ir gudrs, izglītots, intelektuāli spējīgs un profesionāli veiksmīgs, bet tajā pašā laikā šis cilvēks ir pilnīgi nespējīgs uz elementāru emocionālu un savas uzvedības pašrefleksiju?”

Runa ir par cilvēkiem, kuri:

• Nespēj pateikt: “Piedod, es tevi sāpināju.”

• Nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību

• Nejautā sev: “Kā mana rīcība ietekmē otru cilvēku?”

Un tad partneris vai tuvinieks stāv pretī pilnīgā apjukumā domājot: “Bet viņš taču nav dumjš. Kā viņš to nesaprot?”

Patiesība ir ļoti neērta: intelekts un emocionālais briedums nav viens un tas pats.

Cilvēks var būt ļoti attīstīts kognitīvi un vienlaikus ļoti neattīstīts emocionāli.

Mēs bieži pieņemam, ka spēja domāt automātiski nozīmē arī spēju reflektēt par sevi. Taču psihiskā funkcionēšana tā nestrādā.

Ir cilvēki, kuri spēj pabeigt universitāti, vadīt uzņēmumus, analizēt finanšu tirgus vai operēt sarežģītas tehnoloģijas, bet pilnībā sabrūk brīdī, kad viņiem jāiztur kauns, vaina vai doma, ka viņi nav ideāli.

Kāpēc cilvēki nespēj reflektēt?

Pašrefleksija nav tikai intelekta jautājums. Tā prasa spēju izturēt emocionālu diskomfortu.

Spēju pateikt sev:

• “Es kļūdījos.”

• “Es nodarīju pāri.”

• “Es nebiju vienīgais cietējs.”

• “Manī ir arī agresija.”

• “Es ne vienmēr esmu labs.”

Un ļoti daudzi cilvēki psihiski nespēj izturēt šādu realitāti. Nevis tāpēc, ka būtu slikti cilvēki, bet tāpēc, ka viņu nervu sistēma un personības struktūra šo izjūt gandrīz kā identitātes sabrukumu.

Dažiem cilvēkiem atzīt vainu nenozīmē atzīt: “Es izdarīju kaut ko sliktu.”

Viņiem vainas atzīšana nereti nozīmē:

• “Es esmu slikts.”

• “Es tikšu pamests.”

• “Es tikšu pazemots.”

• “Es neesmu mīlestības vērts.”

Ja pašvērtējuma izjūta tā jau turas uz diegiem, izturēt vainu šķiet neiespējami. Šiem cilvēkiem savas kļūdas atzīšana ir arī identitātes sabrukums. Tāpēc viņu psihe sāk aizsargāties no jebkādas atbildības uzņemšanās par savu rīcību.

Tāpēc viņiem izpaužas šāda uzvedība:

• citu vainošana,

• upura pozīcija,

• realitātes pārrakstīšana,

• gaslighting,

• dramatizācija,

• “bet tu arī…”,

• “es jau cietu vairāk.”

Vai tad tiešām ir tik grūti ieskatīties sevī?

Šāda rīcība bieži no malas izskatās absurdi cilvēkam, kurš spēj reflektēt par sevi. Taču ir ļoti svarīgi saprast, ka emocionālā attīstība ir gadiem ilgs process, ko vienas sarunas laikā nevar izmainīt.

Mēs taču negaidām augstāko matemātiku no bērna, kurš vēl tikai mācās sākumskolā, ne?

Tomēr attiecībās cilvēki nereti gaida ļoti augsta līmeņa emocionālo kapacitāti no cilvēkiem, kuri tajā vienkārši nav attīstījušies.

Augsta līmeņa emocionālā kapacitāte izpaužas ar:

• stabilu pašrefleksiju,

• spēju izturēt vainu,

• emocionālu atbildību,

• empātiju konflikta laikā,

• spēju redzēt abas puses vienlaikus.

To nevar sagaidīt no cilvēka, kurš psihiski tajā brīdī funkcionē daudz primitīvākā līmenī.

Bet kā vispār veidojas šī kapacitāte?

Bērns nepiedzimst ar spēju mentalizēt sevi un citus. Viņš to iemācās attiecībās. Kā veidojas personības briedums jeb emocionālā kapacitāte?

(1) Sākumā bērns tikai jūt:

• bailes,

• dusmas,

• izmisumu,

• kaunu,

• frustrāciju.

(2) Un tad aprūpētājs palīdz tam visam piešķirt nozīmi empātiski sakot:

• “Mazais, tu sadusmojies.”

• “Tu sabijies.”

• “Tu esi sarūgtināts.”

• “Es redzu, ka tev sāp.”

(3) Tādā veidā bērns pamazām iemācās:

• atpazīt savu iekšējo pasauli,

• regulēt emocijas,

• izturēt frustrāciju,

• saprast, ka emocijas nepazudina attiecības,

• saprast, ka viņš var būt dusmīgs un vienlaikus mīlēts.

Personības briedums neveidojas no lekcijām vai akadēmiskām zināšanām vien. Tā veidojas no emocionāli inteliģenta un mīloša aprūpētāja, kurš bērna emocijas pietiekami satur, nevis izsmej, ignorē, soda par tām, dramatizē, izmanto pret viņu.

Tomēr ir cilvēki, kuriem nav paveicies piedzimt mīlošā ģimenē. Viņiem ir aprūpētāji, kuri paši netiek galā ar savām problēmām, līdz ar to bērns izaug vidē, kur:

• par kļūdām pazemo,

• viņa emocijas nobiedē vecākus,

• mīlestība ir nosacīta,

• vecāki paši nespēj regulēt sevi,

• bērnam jāaprūpē pieaugušo emocijas,

• kauns tiek izmantots audzināšanai,

Šie cilvēki bieži neiemācās reflektēt. Viņi iemācās aizsargāties. Un tad pieaugušā vecumā jebkurš konflikts aktivizē primitīvu izdzīvošanas režīmu, kas ir upura loma un citu vainošana savās grūtībās - gluži kā to visticamāk darīja viņu emocionāli nenobriedušie vecāki.

Līdz ar to emociju asumā un kontroles zuduma laikā viņi sev nejautā: “Ko es varu mācīties no šīs situācijas?” Tā vietā viņi meklē, kā nepiedzīvot savu iekšējo kaunu, kas viņam liek justies sliktiem, pamestiem un nevērtīgiem.

Personības traucējumi

Neatrisināto pagātnes emocionālās attīstības traumu dēļ daudzi cilvēki emocionāla brieduma ziņā paliek gandrīz bērnudārza līmenī. Viņi fiziski izaug. Intelekts attīstās. Profesionālās prasmes attīstās, bet emocionālā attīstība apstājas tajā punktā, kur psihe bija spiesta izdzīvot.

Bieži vien šie cilvēki nav ļauni. Viņi ir psihiski trausli, tāpēc tik izmisīgi aizsargā savu taisnību, upura pozīciju vai grandiozo paštēlu, jo zem šīm reakcijām ļoti bieži dzīvo bērns, kurš nekad nav iemācījies saprast: “Es varu kļūdīties un joprojām būt mīlams.”

Ko darīt ar to?

Svarīgākā daļa šajā visā ir saprast vienu ļoti būtisku robežu: izprast cilvēka psihisko funkcionēšanu nav tas pats, kas attaisnot viņa rīcību.

Tas, ka mēs redzam:

• viņa bērnības traumas,

• kauna veidošanās mehānismus,

• pamestības bailes,

• narcistisko ievainojamību,

• emocionālo nenobriedumu,

nenozīmē, ka mums ir pienākums to visu uz sevi izturēt (“pieņem mani, kāds esmu”) un ļaut sevi iznīcināt viņa neatrisināto traumu dēļ.

Daudzi empātiski cilvēki iekrīt ļoti bīstamā slazdā - jo vairāk viņi saprot otru, jo mazāk viņi sargā sevi. Īpaši bieži ar to saskaras palīdzošo profesiju pārstāvji.

Viņi sāk:

• attaisnot,

• racionalizēt,

• glābt,

• nest otra emocijas,

• gaidīt, ka “gan jau otrs sapratīs”,

• mēģināt mīlēt otru, jo tas viņu “dziedinās”.

Bet cilvēku nevar izglābt vai sadziedēt, ja viņš pats neredz problēmu sevī.

Ja cilvēks:

• konsekventi atsakās reflektēt,

• neuzņemas atbildību,

• neredz savu destruktivitāti,

• izmanto citus kā konteineru savām traumām,

• iznīcina tuvību, drošību un otru cilvēku,

tad ar empātiju vien nepietiks.

Un, lai gan katrs cilvēks ir mīlestības vērts, šajā gadījumā reizēm visveselīgākā forma, kādu mīlestība var ieņemt, ir distance. Otrs var būt mīlams, bet tas nenozīmē, ka mūsu dzīves ar šo cilvēku ir savienojamas.

Līdz ar to risinājums ir turēt otru drošā attālumā. Nevis naidā. Nevis atriebībā. Un tas nav tāpēc, ka otrs ir “briesmonis”, bet tāpēc, ka arī mums pašiem ir pienākums sevi sargāt.

Jo ļoti bieži cilvēki ar stipru empātiju un refleksijas kapacitāti attiecībās sāk nest abus - gan savu psihisko pasauli, gan otram neizturamās emocijas, kuras rodas no traumām.

Un tas lēnām viņus iznīcina. Daudzi cilvēki salūzt nevis tāpēc, ka nemīlēja pietiekami stipri, bet tāpēc, ka pārāk ilgi mēģināja izglābt cilvēku, kurš pats nevēlējās vai nespēja ieskatīties sevī.

Mums var būt žēl otra. Mēs varam saprast, no kurienes tas viss nāk. Bet sapratnei nav jāiznīcina mūs pašus. Tai ir jāmazina naids. Jo mēs nedrīkstam noslīkt paši, mēģinot izglābt otru.