Vai tā ir mīlestība, ja attiecībās ir kontrole, pazemošana vai greizsirdība?

Tuvās attiecībās ne vienmēr pastāv tikai maigums, miers un harmonija. Tur mēs sastopamies arī ar savām bailēm, ievainojumiem, dusmām un nedrošību. Tieši tāpēc tuvākie cilvēki reizēm spēj mūs sāpināt visvairāk - viņiem ir pieeja mūsu visjūtīgākajām vietām.

Taču ir svarīgi saprast: ne visas intensīvās emocijas ir mīlestība, un ne viss, kas tiek darīts “mīlestības vārdā”, patiesībā ir mīlošs.

Kāpēc tuvākie cilvēki mūs sāpina visvairāk?

Jo tuvāk cilvēku pielaižam, jo vairāk viņš redz mūsu ievainojamību. Attiecībās mēs kļūstam atkarīgāki no otra emocionālās klātbūtnes, pieņemšanas un uzmanības. Un līdz ar to rodas arī bailes tikt atraidītam, pamestam, nodotam vai nepietiekami mīlētam.

Šīs bailes pašas par sevi nav nekas neparasts. Tās piemīt gandrīz ikvienam cilvēkam. Taču problēma sākas brīdī, kad cilvēks savu trauksmi sāk regulēt caur kontroli, pazemošanu vai otra ierobežošanu.

Dažreiz cilvēks saka:
“Es vienkārši pārāk stipri mīlu.”
Taču aiz šīs frāzes nereti slēpjas nevis mīlestības pārpilnība, bet bailes zaudēt kontroli pār attiecībām.

Kur ir robeža starp konfliktu un emocionālu vardarbību?

Nevienās attiecībās nav iespējams pilnībā izvairīties no konfliktiem. Mēs visi reizēm pasakām ko lieku, aizvainojamies, kļūstam aizsargājoši vai reaģējam emocionāli.

Tomēr ir būtiska atšķirība starp:

• cilvēcisku kļūdu

• un sistemātisku otra pazemošanu vai kontrolēšanu.

Dusmas pašas par sevi nav vardarbība. Greizsirdība pati par sevi nav vardarbība. Arī sāpes nav vardarbība.

Taču vardarbība sākas brīdī, kad:

• tiek pārkāptas otra robežas,

• tiek kontrolēta otra komunikācija ar citiem jeb privātums,

• otrs tiek pazemots, biedēts vai manipulēts,

• tiek izmantota vainas sajūta vai emocionāls sods,

• konflikta laikā mērķis kļūst nevis saprast, bet ievainot.

Veselīgās attiecībās konflikta laikā cilvēks joprojām cenšas saglabāt cieņu pret otru pat tad, ja ir dusmīgs vai ievainots.

Kāpēc cilvēki cenšas kontrolēt tos, kurus mīl?

Bieži kontrole attiecībās rodas no dziļas nedrošības. Cilvēks var ļoti baidīties no pamešanas, salīdzināšanas, nodevības vai zaudējuma.

Dažkārt šīs bailes ir tik spēcīgas, ka otrs cilvēks sāk tikt uztverts nevis kā atsevišķa personība, bet kā kaut kas, ko nepieciešams noturēt savā kontrolē, lai nejustu trauksmi.

No malas tas var izskatīties kā:

• pārmērīga greizsirdība,

• aizdomīgums,

• emocionālas pārbaudes,

• mēģinājumi kontrolēt otra izvēles,

• dramatiskas reakcijas uz distanci vai atteikumu.

Un bieži tas tiešām notiek aiz ļoti lielām sāpēm. Taču ciešanas pašas par sevi neattaisno destruktīvu uzvedību. Tās tikai to paskaidro. Ja viens no partneriem ir ciešanās, viņam jāvēršas pēc palīdzības, lai tās izprastu un pārvarētu.

Mīlestība nedod tiesības otru pārvaldīt.

Intensitāte nav tas pats, kas mīlestība

Daudzi cilvēki ir piedzīvojuši attiecības, kurās emocijas ir ļoti spēcīgas - milzīga kaisle, greizsirdība, dramatiskas salabšanas un šķiršanās, sajūta, ka “bez otra nevar elpot”.

No iekšpuses tas var šķist kā “īsta mīlestība”, jo emociju intensitāte rada ļoti spēcīgu saiknes sajūtu.

Taču intensitāte ne vienmēr nozīmē tuvību vai drošību.

Dažreiz tieši mierīgas, stabilas un cieņpilnas attiecības cilvēkiem sākumā šķiet “par maz intensīvas”, jo nervu sistēma ir pieradusi pie spriedzes, nenoteiktības vai emocionāliem amerikāņu kalniņiem.

Nobriedusi mīlestība bieži izskatās daudz klusāka:

• tajā ir vairāk drošības nekā baiļu,

• vairāk cieņas nekā kontroles,

• vairāk atbildības nekā vainošanas,

• vairāk stabilitātes nekā haosa.

Kā saprast, vai attiecības ir veselīgas?

Nevienas attiecības nav ideālas. Taču veselīgās attiecībās parasti saglabājas vairākas būtiskas lietas:

• iespēja justies droši,

• cieņa pret personiskajām robežām,

• spēja runāt par konfliktiem bez pazemošanas,

• atbildības uzņemšanās par savu uzvedību,

• spēja atvainoties,

• vēlme saprast otru, nevis viņu salauzt.

Svarīgi ir ne tikai tas, kā cilvēks izturas pret Tevi tad, kad viss ir labi. Daudz vairāk par attiecību kvalitāti pasaka tas, kā viņš izturas konfliktā, greizsirdībā, vilšanās vai zaudējuma sajūtā.

Noslēgumā

Mīlestība nav pilnīga bez ievainojamības. Taču veselīga mīlestība necenšas otru iznīcināt brīžos, kad kļūst sāpīgi.

Tā nav perfekta. Tā var būt emocionāla, nepilnīga un reizēm pat haotiska. Bet tajā saglabājas vēlme pasargāt otru cilvēku nevis viņu salauzt.

Un dažreiz tieši tas ir svarīgākais jautājums attiecībās: vai cilvēks, kurš saka, ka Tevi mīl, spēj saglabāt cieņu pret Tevi arī tad, kad viņam sāp?

Jo, ja tajā pazūd cieņa pret otra robežām un autonomiju, tad tā vairs nav veselīga mīlestība. Tā ir cenšanās caur otru cilvēku regulēt savu trauksmi, pamestības bailes vai citas emocijas, ar kurām cilvēks šobrīd nespēj tikt galā.

Lai dzīvē iegūtu mieru, ir vērtīgi būt godīgam pret sevi un citiem - saukt lietas īstajos vārdos. Ja es nespēju nekontrolēt otru, ja izmantoju attiecības kā veidu, kā mazināt savu iekšējo spriedzi, tas nav kauns vai pierādījums tam, ka esmu “slikts cilvēks”. Taču tas ir signāls, ka man nepieciešama palīdzība saprast, kāpēc tas radies.

Tikai sastopoties ar savām bailēm un ievainojumiem pa īstam, kļūst iespējamas veselīgas, drošas un cieņpilnas attiecības.