Kā pieņemt dzīves netaisnības?

Psihoterapijā bieži saskaros ar cilvēku dziļām skumjām un dusmām par lietām, kuras nav viņu spēkos mainīt. Šī pieredze ir universāla – mēs visi kādreiz sastopamies ar dzīves realitātiem, kuri nesakrīt ar mūsu cerībām.

Dažreiz tās ir ikdienišķas sūdzības:

• “Kāpēc Latvijā ir tik īsa vasara?”

• “Kāpēc es neesmu piedzimis bagātā ģimenē?”

• “Kāpēc mans augums vai acu krāsa ir šāda, nevis tāda?”

Citreiz tās ir daudz dziļākas sāpes:

• “Kāpēc man bija tieši šādi vecāki?”

• “Kāpēc es nevarēju piedzimt citur, ar citām iespējām?”

Un šīs domas, ja tajās iestiegam, var kļūt par mūsu iekšēju cietumu, kas rada daudz nepatīkamas izjūtas, jo īpaši dusmas un aizvainojumu.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka netaisnību pieņemšana padarīs situāciju sliktāku, jo tā viņi atļaus sev atkal darīt pāri. Tomēr vērtīgi atcerēties, ka šāda pieņemšana nav pasivitāte – tā ir iekšēja brīvība

Pieņemt realitāti nenozīmē padoties. Tas nozīmē pārtraukt cīnīties ar to, ko nevaram mainīt, un sākt virzīt savus spēkus uz to, ko var ietekmēt.

Mēs nevaram mainīt:

• Kur piedzimām.

• Kāda bija mūsu bērnība.

• Vai mūsu vecāki spēja mūs mīlēt tā, kā mums vajadzēja.

• Ka dažiem ir mantojumi, īpašumi vai kontakti, bet mums tikai mūsu pašu nopelnītais.

Bet mēs varam mainīt attieksmi pret šo realitāti. Mēs varam pārstrādāt sāpes, pieņemt savas saknes un atgūt kontroli tur, kur tā ir iespējama - savā izvēlē dzīvot jēgpilni, radīt, rūpēties par sevi un citiem.

Kā izsērot to, ko nevar mainīt?

Šis ir psihoterapijas lielais uzdevums – ļaut sāpēm izskanēt drošā un nenosodošā vidē, lai tās vairs nedzīvo mūsos kā urdošs nemiers.

Mums ir tiesības sērojot justies aizvainotiem un dusmīgiem uz mūsu dzīves situācijām. Šajā gadījumā nepalīdzēs ieteikums: “Vienkārši pieņem to.” Tomēr atceramies, ka dusmas sāk kļūt mums kaitīgas, kad mēs to enerģiju neizmantojam, lai uzlabotu mūsu dzīves situāciju. Kad mēs nerisinām problēmu, bet tikai “cepamies” par to.

Ir jāizsēro tas, ka:

• mūsu vecāki nespēja būt tie, kas mums vajadzīgi.

• mums nav bijušas tās pašas iespējas, kas citiem.

• dzīve vienkārši dažkārt ir netaisnīga.

Kad šīs sāpes ir izjustas drošā telpā, rodas vieta jaunai dzīvībai.

Tad, kad beidzot mūsu iekšējo emocionālo telpu vairs neaizņem sēras un bezspēcīgas dusmas, tajā rodas vieta priekam un interesei - spējai redzēt, cik daudz tomēr mums ir iespējams kontrolēt, arī šajā ķermenī, šajā ģimenē, šajā zemē.

Mēs joprojām varam daudz

Mēs varam:

• Iekopt savu iekšējo skaisto dārzu, kaut arī dzīvojam uz akmeņainas augsnes.

• Radīt savus ienākumus, mācīties un veidot karjeru ar pacietību.

• Mīlēt sevi tādu, kāds esam, negaidot apstiprinājumu no citiem.

• Radīt jaunu ģimenes modeli, ja vecais bija nedrošs.

• Dzīvot ar prieku pat Latvijā – zemē ar dažām nedēļām vasaras un desmit mēnešiem introspekcijas.

Terapija – vieta, kur atgūt mieru ar dzīvi

Ja tu jūti, ka esi iestrēdzis cīņā ar to, ko nevari mainīt, terapija var būt vieta, kur šīm sāpēm ļaut izskanēt. Tā nav vājuma pazīme – tā ir drosme sastapties ar sevi tādu, kāds esi. Ar visu, ko dzīve ir devusi un atņēmusi.

Tikai tad, kad esam izsērojuši, mēs spējam patiesi priecāties par to, kas IR.