Dažbrīd mēs attiecībās pieķeramies nevis otram cilvēkam, bet viņa potenciālam - tam, kādas mūsu attiecības varētu kļūt, ja vien...
Taču bieži šī ideja beidzas ar lielu vilšanos - nevis tāpēc, ka otrs mūs apzināti maldināja, bet tāpēc, ka viņš nekad nav bijis tas, ko mēs sākotnēji iztēlojāmies.
Šī iztēlotā ideja mūsos var būt ļoti dzīva. Mēs tajā ieguldām laiku, cerības un daļu no sevis. Ko darīt, lai tā neiznīcinātu mūs vai otru cilvēku ar mūsu „zāģēšanu” un pārmetumiem? Par to šajā rakstā.
Cerība vai ekrāns
Kad mēs kādu mīlam, mēs spējam saskatīt otrā vairāk, nekā viņš pašlaik parāda. Bez šīs mīlestības īpašības nebūtu ne cerības, ne izaugsmes. Tas, ka kāds tic mūsu potenciālam, var būt viena no dziedinošākajām pieredzēm attiecībās.
Jautājums ir par to, vai potenciālu mīlam kopā ar reālo cilvēku vai viņa vietā. Tātad - vai mīlam šī brīža cilvēku, vai tikai ideju par to, kāds viņš varētu kļūt?
Ja ideja par otru kļūst par ekrānu, reālais cilvēks aiz tā vairs nav redzams. Mēs nedzirdam, ko viņš saka par sevi. Neredzam, ko viņš atkārto atkal un atkal. Redzam to, kāds viņš varētu būt mūsu prātā, un gaidām viņa izmaiņas.
Bet otrs nav piekritis būt ne mūsu ideju projekcija, ne mūsu projekts. Viņam ir sava dzīve, savi ierobežojumi un savs temps. Tāpēc vilšanās šādās attiecībās ir tikai laika jautājums. Pati vilšanās nav lielākā problēma. Lielākā problēma ir tad, ja neesam gatavi sērot.
Ne visas idejas iznēsājas
Viens sāpīgs salīdzinājums: pāris var pieķerties domai par bērnu jau tad, kad uzzina par grūtniecību. Viņi iztēlojas bērna seju, vārdu, kopīgo dzīvi.
Un tad notiek spontānais aborts. Ne tāpēc, ka viņi kaut ko izdarīja nepareizi, bet tāpēc, ka dzīvē tā gadās. Zaudējums ir milzīgs, lai gan realitātē bērns vēl nebija pasaulē. Psihē viņš jau bija pilnībā dzīvs.
Ar attiecībām ir līdzīgi - ne visas idejas ir auglīgas. Dažas, lai cik ļoti mēs tās lolojam, nekad neiznēsājas.
Ja Tev ir bijusi šāda pieredze, šis salīdzinājums nemazina Tavu zaudējumu. Tas drīzāk parāda, cik reāli var sāpēt arī tas, kas vēl nebija piedzimis.
Sēras, kuras neviens neatzīst
Sērot par ideju ir grūti, jo apkārtējie šo zaudējumu bieži neredz. Pēc spontānā aborta mēdz teikt: „tas jau vēl nebija īsts”. Pēc attiecībām saka: „viņš jau nekad nebija tāds, labi, ka tagad redzi”.
Tā ir patiesība, bet tā nemazina sāpes. Jo zaudēts nav tikai cilvēks. Zaudēta ir iztēlotā nākotne, kopā sapņotais „mēs” un arī tā sevis versija (identitāte), kas varētu pastāvēt blakus viņam.
Kad zaudējums netiek atzīts, mēs paši sākam šaubīties, vai mums vispār ir tiesības sērot. Un tad sēras paliek iekšā - nepabeigtas. Jebkuras nepabeigtas lietas pamatīgi nomoka mūsu prātu un patērē daudz liekas enerģijas.
Kad sērot neizdodas
Freids rakstīja par atšķirību starp sērām un melanholiju. Sērās mēs lēnām atvadāmies no zaudētā. Melanholijā zaudējums paliek mūsos iestrēdzis, un sāpes vēršas pret mums pašiem.
Attiecībās tas bieži izskatās kā svārstīšanās starp diviem poliem.
No vienas puses ir dusmas uz otru: „tu mani pievīli”.
No otras - pārmetumi sev jeb vainas izjūta: „kā es varēju to neredzēt”.
Abi šie stāvokļi ļauj izvairīties no galvenās emocijas, kas slēpjas zem tiem – no skumjām.
Dusmas ļauj turpināt cīnīties ar realitāti.
Sevis vainošana ļauj ticēt, ka ideja būtu izdzīvojusi, ja vien mēs būtu bijuši gudrāki.
Tomēr sērošana var iet uz priekšu tikai tad, ja mēs neiesprūstam dusmās vai vainā, bet ļaujamies skumjām.
Kas paliek pēc sērām
Vilšanās nav katastrofa. Tā var būt brīdis, kad beidzot sākas attiecības ar reālu cilvēku, nevis ar mūsu ideju par viņu.
Vilšanās var būt arī brīdis, kad saprotam, ka ar šo reālo cilvēku attiecības nav iespējamas. Tās mums bija iespējamas tikai ar ideju par viņu.
Abos gadījumos tas iespējams tikai tad, ja idealizēto tēlu atļaujamies izsērot. Neaizstāt to ar jaunu ideju. Neizsvītrot ar dusmām. Bet patiesi atvadīties no tā.
Praksē tas nozīmē atļaut sev skumt - arī tad, ja apkārtējie saka, ka nav par ko. Un nesteigties ar jaunu ideju par to pašu vai citu cilvēku.
Runa nav par to, kā nepieķerties mūsu idejām. Mēs tās veidosim vienmēr, jo tā darbojas cilvēka psihe. Jautājums ir, vai spējam tās palaist vaļā, kad tās neiznēsājas, lai paliktu vieta tam, kas ir patiesi dzīvs.
Ja šis raksts Tevī kaut ko aizskarā, piešķir sev telpu šai domai arī turpmāk. Piesakies Sakārto sevi e-pasta vēstulēm – tajās sūtu jaunos rakstus un pārdomas par attiecībām, emocijām un sevis izpratni.
