Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijā, kas konsultē krīzēs un veic psiholoģiskās izpētes, bet mazāk fokusējas uz pagātnes jautājumiem. Psihologs mazāk pēta problēmu izcelsmi un pagātnes jautājumus.

Psihiatrs, ar medicīnisko izglītību, diagnosticē un ārstē psihiskas saslimšanas, pārsvarā izmantojot medikamentozu terapiju.

Psihoterapeits, ar ārsta vai psihologa izglītību un psihoterapijas papildus apmācību, palīdz risināt ilgstošas problēmas (kas bieži nāk no bērnības vai jaunības), dziļi izprast attiecības un personību, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Plašāku informāciju par šo tēmu varat atrast atsevišķā rakstā, kas sniedz detalizētu pārskatu par šo speciālistu kompetencēm un palīdzības iespējām.

Psihologi un psihoterapeiti palīdz cilvēkiem justies labāk, taču viņu pieejas un apmācība atšķiras. Psihologi apgūst zināšanas par cilvēka uzvedību, emocijām un kognitīvajiem procesiem. Viņi veic psiholoģiskos testus un sniedz īslaicīgu emocionālu atbalstu grūtību pārvarēšanai vai simptomu atvieglošanai, kā arī palīdz risināt konkrētas problēmas. Viņi nevar izrakstīt medikamentus un var nebūt apmācīti psihoterapijā.

Psihoterapeiti iziet ilgstošu un praktisku apmācību (vismaz 4 gadus) un strādā ar dziļāku psihes ārstēšanu. Viņi palīdz pārstrukturēt personību, mainīt uzskatus, vērtības un mērķus, bieži ilgtermiņā (6 mēneši līdz vairāki gadi). Ārsti-psihoterapeiti var arī izrakstīt medikamentus. 

Psihoterapeiti ārstē mentālās saslimšanas (depresiju, trauksmi, paniku utt.), bet kouči trenē specifiskas dzīves prasmes (piemēram, garderobes veidošanu). Koučinga pieeja var būt labs sākums pašvērtības un attiecību jautājumu risināšanai, bet tā ir pārāk virspusēja, lai tos pētītu dziļāk. Psihoterapeiti strādā ar pagātni un tagadni, dziedinot pagātnes traumas, ņemot vērā cilvēka ilgtermiņa dzīves mērķus bet kouči fokusējas uz nākotni un īstermiņa mērķiem.

Psihoterapiju, ja to sniedz ārsts, var segt apdrošināšana, kā arī viņiem ir nepieciešama augstākā izglītība (9-10 gadi augstskolas studijās), koučiem pietiek ar 3-6 mēnešu apmācībām, tāpēc vēlams, lai jomā, kurā koučš strādā, viņam jau ir pamatizglītība.

Hipnokouči izmanto hipnozes tehnikas, lai palīdzētu sasniegt mērķus, uzlabotu pašpārliecinātību vai pārvarētu ieradumus, bet tiem nav nepieciešama plaša formālā izglītība kā psihoterapeitiem. Hipnokouču sesijas parasti fokusējas uz īslaicīgu atvieglojumu un praktiskiem risinājumiem.

Psihoterapeitiem ir akadēmiska izglītība un līdz ar to daudz sarežģītāka sertifikācija, kas ietver arī praktisko apmācību. Viņi ir kvalificēti risināt dziļākas emocionālās un psiholoģiskās problēmas, tostarp dziedināt pagātnes traumas. Psihoterapija ir ārstniecības pakalpojums, kuras mērķis ir ilgtermiņa emocionālā un psiholoģiskā dziedināšana, kamēr hipnokouči fokusējas uz īstermiņa mērķiem. 

Konsultanti un terapeiti atšķiras izglītībā, sertifikātos un darba pieejā.

Konsultanti sniedz īstermiņa palīdzību (1–10 konsultācijas) konkrētu problēmu risināšanā, piemēram, attiecībās vai darbā, bet nav apmācīti dziļu emocionālu un psiholoģisku problēmu ārstēšanā (kad problēmas ilgušas vairāk kā 3 mēnešus).

Psihoterapeitiem ir ilgstoša apmācība un sertifikācija psihoterapijā, un viņi strādā ar sarežģītām problēmām, piemēram, trauksmi, depresiju vai traumām, piedāvājot ilgtermiņa atbalstu (20+ sesijas). Terapijas mērķis ir dziļas izmaiņas domāšanā un uzvedībā.

Konsultanta pakalpojumi var noderēt īslaicīgam stresam, bet ilgstošu problēmu gadījumā nepieciešama psihoterapija.

Jāatceras, ka koučiem nav nepieciešamās medicīniskās vai psiholoģiskās izglītības un licencēšanas, lai sniegtu terapiju.

Grāmatas par psiholoģiju var palīdzēt izprast sevi, bet ar to reti pietiek noturīgām izmaiņām. Grāmatas sniedz universālus risinājumus, kas ne vienmēr der konkrētam cilvēkam. Turklāt cilvēkiem ar emocionālām grūtībām bieži pietrūkst spējas iegūtās zināšanas pielietot dzīvē. Tas ir līdzīgi kā mēģināt veikt sirds operāciju, studējot medicīnas grāmatas — teorija vien neatrisina problēmu. Grāmatas var būt vērtīgs palīglīdzeklis, bet tās neaizstāj terapeita darbu, kurš piedāvā individuāli pielāgotu pieeju un palīdz izprast psihes dziļākās problēmas. Lasīšana jāuztver kā papildinājums, nevis alternatīva psihoterapijai.

Ļoti bieži izskan jautājums: "Kā lai izvēlos savu terapeitu?" Cilvēkiem ir patiesi bail, vai viņi atradīs īsto cilvēku, kam uzticēt savas dzīves intīmākās problēmas, bet vienīgais veids, kā atrast īsto terapeitu, ir mēģināt. Tomēr ir dažas priekšzināšanas, kas var atvieglot terapeita meklējumus.

Par šo drīz taps atsevišķš raksts.

Nē, tas nav ieteicams. Par to, kā psihoterapija atšķiras no draugu sarunas ir šajā rakstā.

Apmēram 70% cilvēku, kuri meklē palīdzību pie apmācīta psihoterapeita, piedzīvo emocionālā stāvokļa uzlabošanos.

Pētījumi rāda, ka galveno lomu spēlē terapeitiskās attiecības un terapeita personības briedums, nevis izmantotā metode. Empātiski, pieņemoši un ieinteresēti terapeiti ir efektīvāki, un labas attiecības ar terapeitu ir efektīvākas par antidepresantiem.

Terapijas rezultāts atkarīgs arī no pacienta motivācijas, pagātnes traumām un domāšanas veida. Regulāras sesijas veicina lielāku efektu.

Terapija darbojas, ja mazinās traucējošas domas, mainās uzvedība, uzlabojas emociju pārvaldība un to komunikācija, un domāšana kļūst reālistiska un konstruktīva.

Terapija katru otro nedēļu ir labāka nekā tās neapmeklēšana, bet visefektīvākā tā ir katru nedēļu, īpaši sākumā. Regulāras sesijas nodrošina ātrāku progresu, spēcīgāku terapeitisko saikni un iespēju efektīvi strādāt ar emocijām un uzvedību. Ik pa divām nedēļām sesijas var būt piemērotas, ja cilvēks nav krīzē vai iepriekš jau ir apmeklējis terapiju. Tomēr, ja problēmas ir ilgstošas, ieteicams apmeklēt terapiju katru nedēļu, citādāk progress noritēs tik lēni, ka būs izjūtas, ka izmaiņu nav vai tās notiek pārāk lēni.

Terapeitiskās attiecības stiprinās pēc 12–20 sesijām, un retākas sesijas var palēnināt procesu, kā arī radīt lielāku izmaksu pieauguma risku (jo terapeita cenas ik gadu var pieaugt līdz ar inflāciju un kvalifikācijas pieaugumu). Ja problēmas ir nopietnas vai ilgstošas, regulāra terapija palīdz izvairīties no problēmu saasināšanās starplaikos.

Svarīgi izvēlēties profesionālu speciālistu, lai veidotu emocionāli koriģējošas terapeitiskās attiecības. Efektīvas terapijas ir psihodinamiskā, KBT, interpersonālā un ģimenes sistēmiskā terapija. Var par katru veidu izlasīt aprakstu, lai saprastu, kura filosofija uzrunā un atbilst šī brīža gatavībai ieskatīties sevī.

KBT un interpersonālā terapija ir piemērotas īstermiņa darbam (līdz 20 reizēm), fokusējoties uz domām, uzvedību un tagadni.

Psihodinamiskā terapija (80+ sesijas) palīdz dziļāk izprast vajadzības, izjūtas un pagātnes problēmas saknes. Psihodinamiskā terapija ir īpaši efektīva personības traucējumu un pagātnes traumu gadījumos.

Medicīnisku diagnožu (depresija, trauksme, ēšanas traucējumi) gadījumā ieteicama terapija pie ārsta.

Psihoterapijā svarīgas ir atklātas un konsekventas terapeitiskās attiecības. Apmeklējot divus terapeitus vienlaikus, var rasties uzticības problēmas un pretrunīgi norādījumi, kas traucē terapijas procesu. Tas var traucēt izveidot dziļas uzticības attiecības ar jebkuru no terapeitiem. Vienīgā situācija, kad var apmeklēt vairākus terapeitus vienlaikus ir, ja pie viena ejat pāru, ģimenes vai grupas terapijā, pie otra – individuālajā.

Nepārtrauktība un regularitāte, piemēram, iknedēļas sesijas, ir būtiskas efektīvai terapijai. Divu terapeitu apmeklēšana var mazināt terapijas efektivitāti un radīt emocionālu neskaidrību. Izvēlieties vienu uzticamu un pieredzējušu terapeitu, kurš atbilst jūsu vajadzībām. Ja nejūtat atbalstu, apspriediet to ar savu terapeitu. Ja situācija neuzlabojas, apsveriet terapeita maiņu, bet izvairieties no vienlaicīgas sadarbības ar vairākiem speciālistiem.

Ieteiktu izvēlēties pirmkārt terapeitu, ar kuru saskan un vietu, kur - kā sekundāro faktoru. Tā kā terapija ir vairākas vizītes, ieteiktu, lai lokācija un izmaksas neradītu lielas frustrācijas.

Jāatzīmē, ka klīnikās un veselības centros cenas par konsultācijām ir vidēji par 10-15% dārgākas. Klīnikas ir drošāks variants, ja terapijas vizītes apmaksā apdrošināšana vai ir nepieciešama medikamentoza terapija.

Lai gan Freids bijis jomas aizsācējs un atklājis daudzas lietas, mūsdienu psihoterapija kritni atšķiras no Freida psihoanalīzes.

Lai gan dažas no psihoanalīzes idejām ir joprojām sastopamas arī mūsdienu terapijā, mūsdienu psihoterapija koncentrējas uz pacienta vēlmēm un zinātniski pamatotu ārstēšanu, ne tikai psihoanalītiskajā Freida teorijām.

Psihoterapijas izmaksas galvenokārt saistītas ar speciālista kvalifikāciju un laiku, kas tiek pavadīts, lai to iegūtu. Psihoterapeiti iegūst augstāko izglītību un turpina tālākizglītību, kas viņiem pašiem jāfinansē (~1000 EUR gadā). Ārsta-psihoterapeita izglītība izmaksā ap 60 000 Eiro un psihologa-psihoterapeita izglītība izmaksā ap 30 000 Eiro. Viena sesija maksā vidēji 60 EUR, bet tās regularitāte (4 reizes mēnesī) rada augstākas izmaksas konkrētam cilvēkam. Salīdzinot ar citu ārstu apmeklējumu, psihoterapeita cena ir lēta – citu specialitāšu ārstu stundas ieņēmumi ir 150-200 EUR, bet ārsta-psihoterapeita – līdz 100 EUR. Jāpiemin, ka cenu veido ne tikai honorārs, bet telpu, medicīniskās programmatūras uzturēšanas, grāmatvedības un nodokļu nomaksas izdevumi. Jāpiemin, ka psihoterapeita darbs ir emocionāli noslogojošs, ka pilna slodze tajā ir maksimums 20 vizītes nedēļā. Pārējais laiks aiziet apmācībās, konsultācijās un administratīvajos darbos.

Terapijas izdevumi jāskata kopā ar nerisināto problēmu cenu: veselības problēmas, zemāku atalgojumu vai finanšu impulsivitāti. Terapijas ilgums atkarīgs no problēmas – traumām vismaz pusgads, personības izmaiņām – 2 gadi. Pieredzējuši terapeiti parasti ātrāk spēj diagnosticēt, bet budžetam draudzīgs risinājums var būt ārsts-rezidents psihoterapijā.

Ja psihoterapija pie konkrētā speciālista šķiet dārga, tas var nozīmēt, ka: (1) Tai ir augsts pieprasījums; (2) Speciālists ir ļoti zinošs un pieredzes bagāts; (3) Speciālistam darba stils ir izcelt gaismā problēmas ātri.